Viss par kokiem
Egle
Egle (latīniski: Pieca abies)
Egle ir mūžzaļš kailsēkļu ģints koks ar taisnu stumbru, kura augstums var sasniegt līdz pat 35 metrus, bet vecums – pat trīskārt pārspēt cilvēka mūžu – 200 gadus.
Eglei ir sekla un plaša sakņu sistēma, kas novietota augsnes virsējā slānī. Jauniem kociņiem miza ir gluda, taču vēlāk kļūst zvīņaina. Egļu skujas aug pa vienai, ir ap 1 līdz 2.5 centimetrus garas un asas, un pie koka noturas apmēram 5 – 7 gadus.
Ziedi un čiekuri. Egles zied maijā, savukārt čiekuri ienākas rudenī – oktobrī. Dabā egļu sēklas ir brūnā krāsā un izbirst pavasarī – martā, aprīlī.
Augšanas vietas. Egļu augšanai vēlama barības vielām bagātāka augsne nekā priedēm, turklāt egles ļoti slikti pārdzīvo pārpurvošanos. Egle ir izteikta ēnmīle un ilgi var augt zem citiem kokiem. Atklātās vietās augošie jaunie egļu dīgsti un dzinumi bieži nosalst pirmajās pavasara salnās.
Izmantojums. Egle ir plaši saimnieciski pielietojama: apaļā veidā to izmanto mastiem, stabiem, celtniecības būvbaļķiem, savukārt zāģmateriālus izmanto celtniecībā, mēbeļu rūpniecībā, mūzikas instrumentu darināšanā un citur. Egle ir arī laba papīrmalka.
Ticējumi
- Kad eglēm daudz čiekuru, tad rudenī daudz un lieli kartupeļi.
- Ja eglēm skujas nokarājas uz leju, tad būs lietus.
- Ja ziemā zem eglēm piebirušas skujiņas, tad gaidāma laba vasara.
