2013

DEBESĪS VIRPUĻO KĀŠU VIRTENES

Vērojot meža rudens košumu un pēdām skarot čaukstošo lapu klājienu, palūko arī augšup – vai vēl mani rudens putnus? Satiksi gan gājputnus, gan Latvijas viesus, gan nometniekus.

Sugu skaita ziņā lielākā grupa ir gājputni – tajā ietilpst tie mūsu putni, kuri pēcligzdošanas periodā regulāri dodas ziemot uz diezgan pastāvīgām vietām siltākās zemēs, bet pavasarī atgriežas šurp ligzdot. Vairākums Latvijas putnu ir īsteni gājputni, un lielākā daļa no tiem šogad Latviju jau pametuši, bet atlikušie to agrāk vai vēlāk grasās darīt. Vienā grupā ar mūsējiem iekļausim arī „svešos” gājputnus – caurceļotājus. Pateicoties caurceļošanai, migrācijas laikā Latvijā varam ieraudzīt to daudzu sugu lidoņus, kurus citā gada periodā mums nav lemts te redzēt. Caurceļotāji ir arī lielākā migrantu grupa indivīdu skaita ziņā.

Putnu ceļošanas redzamākā un dzirdamākā daļa, kas īpaši pievērš cilvēku uzmanību rudenī, ir dzērvju un vairāku sugu zosu kāšu virtenes debesīs un bari uz laukiem. Pilnā sparā gan šo, gan daudzu citu putnu migrācija no Latvijas un caur Latviju rit septembrī, oktobrī. Tas ir kulminācijas laiks – dažādi ceļojošie lidoņi redzami malu malās, dzirdami dienu un nakti. Taču kopējais gājputnu aizceļošanas periods sākas daudz ātrāk – vasarā. Vai ievērojāt? Jau jūlijā samazinājās mājas strazdu skaits, jo sākās to migrācija uz siltākām zemēm.Visi jaunie un lielākā daļa veco putnu aizceļoja migrācijas perioda pašā sākumā, bet neliela daļa vietējo pieaugušo putnu palika Latvijā līdz septembrim vai pat oktobrim un tikai tad uzsāka lidojumu. Latviešu ķiršus vasarā ēda un uz Latvijas elektrolīniju drātīm tagad tup galvenokārt mūsu zemei cauri migrējošie citu zemju strazdi, tātad, caurceļotāji. Tikmēr mūsējo bari, vasarā paplucinājuši ražu Dānijā, nu jau pārcēlušies uz vēl siltākām zemēm. Arī vairāku sugu bridējputni jeb tārtiņveidīgie putni sāka aizceļot no Latvijas jau jūlija nogalē, augustā.

Jaunais mājas strazds

Visus gājputnus var iedalīt divās apakšgrupās: tālie migranti un tuvie migranti. Tālie migranti parasti sāk lidot prom agrāk. No Latvijā ligzdojošajiem un caur Latviju lidojošajiem gājputniem par tālajiem migrantiem pieņemts uzskatīt tos, kuri dodas uz tālajām ziemošanas vietām krietni ārpus Eiropas – lielākoties Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras un Āzijas dienvidos, pat Indijā. Tie ir vālodze, vakarlēpis, dzeguze, zaļā vārna, grieze, lakstīgala, tītiņš, akmeņčakstīte, brūnā čakste, dzeltenā cielava, svīre, mājas čurkste, krastu čurkste, bezdelīga, mazais svilpis, daudzi ķauķi un ķauķīši, mušķērāji, abu sugu stārķi, mazais dumpis, daļa dienas plēsīgo putnu, daļa tārtiņveidīgo putnu. Savukārt, tuvie migranti ir tie, kuri ziemu pavada tepat Eiropā, tās dienvidu, dienvidrietumu, rietumu daļā, Tuvajos Austrumos vai Āfrikas ziemeļos. To vidū ir sarkanrīklīte, peļkājīte, paceplītis, bezdelīga, lauku un sila cīrulis, mājas strazds, visu sugu mežstrazdi, baltā cielava, žubīte, ziemas žubīte, vairākums ūdensputnu, daļa dienas plēsīgo putnu, meža un lauku balodis, ķīvīte,  sloka, dzērve un daudzas citas sugas.

Interesanti, ka daļa gājputnu sugu ir izteikti dienas migranti – piemēram, zīlītes, dienas plēsīgie putni, cita daļa – izteikti nakts migranti, piemēram, vakarlēpis, sarkanrīklīte, mušķērāji, mežstrazdi, protams, pūčveidīgie. Tiesa, ir arī daudzas sugas, kuru pārstāvji uz siltajām zemēm var lidot gan diennakts gaišajā, gan tumšajā periodā. Vairākumam gājputnu tīk ceļot „kompānijās” – ģimenēs, pulciņos, lielos baros, taču ir arī konsekventi vienpaši. Individuālisti lielākā skaitā vienviet parasti ieraugāmi tikai tad, kad pārtraukuši lidojumu, lai kādu laiciņu pavadītu īpaši labvēlīgās barošanās vietās.

Lielā gaura vingrina spārnus

Gājputnu aizlidošanas sākumu, lidojuma maršrutu un galamērķi ietekmē galvenokārt viņu barības specifika. Putnus uz siltajām zemēm rudeņos „dzen” ne tik daudz aukstums, cik barības trūkums vai nepietiekamība viņu pirmdzimtenē. Kad lidojošu kukaiņu kļūst manāmi mazāk, putniem, kuri insektus barībai ķer gaisā, nevilcinoties jādodas tur, kur ēdiens joprojām dāsni lidinās. Tālajiem migrantiem par signālu doties prom lielā mērā kalpo arī tā saucamais iekšējais pulkstenis, kas vēsta: dienas kļūst arvien īsākas – laiks noskaņoties ceļam! Savukārt tuvie migranti vasaras nogalē, rudenī, aktīvi barodamies, parasti pārvietojas nesteidzīgi, kamēr sagaida jūtami aukstāka laika iestāšanos un tikai tad pa īstam mērķtiecīgi startē. Pavisam niecīgs daudzums no viņiem tiecas un spēj ātri, bez maldīšanās sasniegt savu galamērķi. Pastāv arī zināma likumsakarība: tās gājputnu sugas, kuras rudenī vēlāk migrē prom, pavasarī agrāk atgriežas.