Saulainā laikā Latvijas mežos, kā arī smilšainās teritorijās visai bieži sastopamas krāšņlapsenes. To izskats pilnībā atbilst nosaukumam – izmērā nelielie kukaiņi ir nudien krāšņi, to ķermeņa virsma metāliski zaigo un uz tās var būt atspoguļotas visas varavīksnes spektra krāsas. Krāšņlapsenei ir arī neparasta vairošanās stratēģija.
Krāšņlapsenes ir plēvspārņu kārtas iežmauglapseņu apakškārtas kukaiņi, kas iekļauti krāšņlapseņu (Chrysididae) dzimtā. Latvijā konstatētas vairāk nekā 40 šīs dzimtas sugas.
Dažādais krāsojums un metāliskais spīdums
Atkarībā no konkrētas sugas uz lapseņu ķermeņa cita citai līdzās mēdz atrasties dažādas krāsas un izkārtoties dažādās kombinācijās. Parasti izceļas vismaz divas krāsas. Gandrīz vienmēr īpaši labi saskatāmi ir zili un zaļi, bieži vien arī purpura, violeti, retāk – sarkani, dzelteni, oranži toņi. Krāšņlapseņu ķermeņa virsmas krāsu toņu un to intensitātes uztveršana mainās atkarībā no skata leņķa.
Ne vienā vien valodā krāšņlapseņu dzimtas nosaukumā iekļauts vārds „zelts”, jo šo insektu ārienei piemīt ne vien krāsainums, bet arī metālisks spīdums. Metālisko spīdumu īpaši pastiprina no hitīna veidotā cietā ārējā apvalka virsmas zvīņveida struktūra, kas ir viscaur sarežģīti teksturēta ar dažādu izciļņu un padziļinājumu rakstu. Saulainā laikā, kad kukainis kustas vai arī ja viņa vērotājs ieņem citu skata punktu, mainoties gaismas atstarošanās virzienam, var rasties vizuāls iespaids, ka dzīvnieciņa ķermenis mirguļo.
Olas dēj citu kukaiņu ligzdās
Krāšņlapsenes nereti var paveikties pamanīt ziedos, kur tās vasarā mielojas ar nektāru. Ne mazāk bieži šie kukaiņi ieraugāmi tekalējam pa zemi vai pa sausu koksni.
Dzīvnieki tekalē, meklēdami ieejas caurumus svešās bērnistabās, proti, mēģina atrast citu kukaiņu smiltīs izraktas aliņas vai trupējošā koksnē izgrauztas ejas. Caurumus meklē sieviešu dzimuma pārstāves – mātītes, kuras cenšas paveikt galveno savas dzīves uzdevumu: iedēt oliņas noteiktu sugu radniecisku plēvspārņu (galvenokārt vientuļo lapseņu un vientuļo bišu) ligzdās. Tas mirguļojošajām “dzegužlapsenēm” bieži vien izdodas, jo viņām piemīt ne vien prasme rūpīgi novērtēt katras upurkukaiņu bērnistabas piemērotību, bet tās apveltītas arī ar īpaši pielāgotu dējekli – teleskopiski izbīdāmu, garu, galā smailu –, kas spēj veiksmīgi iekļūt šaurās, dziļās spraugās un caurkļūt dažādiem šķēršļiem, piemēram, zemes vai skaidiņu slānītim.
Īpašs aizsardzības paņēmiens
Daba daudzu krāšņlapseneņu sugu mātītēm devusi kādu īpašu aizsargpaņēmienu pret ligzdu īpašnieču uzbrukumiem – prasmi ātri saritināties ciešā kamolā, paslēpjot zem sevis kājas un taustekļus, un pēc tam sastingt. Atklātās ķermeņa daļas no uzbrucēju žokļiem vai dzeloņa sargā samērā cietais, nelīdzenais hitīna apvalks. Arī pašu krāšņlapseņu bruņojumā ietilpst dzelonis un neliela indes deva (cilvēkam tā var izraisīt sāpīgu, tomēr parasti nekaitīgu nodarījumu).
Vairākums krāšņlapseņu mātīšu parasti cenšas katrā nolūkotajā dējamvietā atstāt vienu savu oliņu. To pašu vietu gan var izraudzīties vēl kāda krāšņlapsene, tādejādi padarot turpmāko situāciju pēcnācējiem nāvējoši kritisku ...
Ikvienas krāšņlapseņu mātītes rūpes par jauno paaudzi ir galā tad, kad svešu kukaiņu ligzdās cita pēc citas izdētas visas viņas dzimumceļos nobriedušās oliņas. No katras oliņas pēc salīdzinoši neilga laika izšķiļas kāpurs.
Kāpuri ēd saimniekkukaiņu pēcnācējus
Krāšņlapseņu kāpurus zinātnieki piepulcējuši specifiskai parazītu grupai, ko sauc par parazitoīdiem, jo viņi apēd saimniekkukaiņu pēcnācējus. Ir krāšņlapseņu kāpuri, kurus zinātnieki vienlaikus dēvē par kleptoparazītiem (barības zagļiem), jo viņi attīstoties pamazām apēd arī pārtikas rezerves, ko saviem kāpuriem sarūpējuši saimniekkukaiņi.
Pēc tam, kad viss, kas apēdams, ir notiesāts un kāpura stadija beigusies, krāšņlapseņu bērni turpat, kur auguši, iekūņojas un kūniņas stadijā pārziemo.
