Vistu vanags (Accipiter gentilis) ir viena no divām Latvijā ligzdojošajām vanagu sugām. Latvijas putnu pētnieku žargonā viņš nodēvēts vārdā “vistiķis”. Par drukno dienas plēsīgo putnu, kas augumā krietni pārspēj zvirbuļvanagu – otru Latvijā mītošo vanagu – stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.
Tāpat kā citiem dienas plēsīgajiem putniem, vistu vanagam raksturīga laba lidotspēja, izcila redze, spēcīgas kājas, kas bruņotas ar līkiem, smailiem nagiem, un ass, stiprs knābis.
Vanagiem (abām sugām) ir plati, īsi, galā noapaļoti spārni un samērā gara aste. Mātītes ir uzkrītoši lielākas par tēviņiem. Atšķiras arī dzimumu apspalvojuma krāsa.
Pieaugušo tēviņu mugurpuse ir zilganpelēka, mātīšu – brūnpelēka. Vēderpuse un spārnu apakša abiem dzimumiem gaišpelēka, izrotāta ar tumšām šķērssvītrām. Aste pelēka, iezīmēta ar vismaz četrām vienmērīgi izkārtotām, horizontālām tumšām joslām.
Agrais riestotājs
Nav zināmi precīzi dati par Latvijā kopumā ligzdojošo vistu vanagu pāru skaitu. Tiek lēsts, ka tas varētu būt mērāms tūkstošos. Iepriekš aizņemtās ligzdošanas vietas labvēlīgos apstākļos vistu vanags izmanto daudzus gadus pēc kārtas.
Perēkļus šie lidoņi būvē dažādu sugu koku zaru vainagā, bet labprātāk tomēr eglēs. Bieži vien mēdz aizņemt arī piemērota izmēra citu putnu ligzdas. Katra pāra pastāvīgajā ligzdošanas teritorijā parasti atrodas arī kāda rezerves ligzda, nereti pat vairākas.
Vistu vanagi riesto agri – jau februāri, martā. Marta beigās, aprīlī mātītes dēj. Dējumā parasti ir 3 līdz 4 olas. Pārmaiņus olas perē abi pāra putni, lai maijā izšķiltos mazuļi.
Sastopams arī Rīgā
Latvijas vistu vanagi mūsdienās pieder divām atšķirīgām ekoloģiskajām nišām – viena daļa populācijas piesaistīta mežu masīviem, otra daļa apdzīvo pilsētvidi, galvenokārt Rīgu.
Droši zināms, ka mūsu valsts galvaspilsētā šī suga ligzdo jau vismaz 40 gadus. Par Rīgas stabiliem apdzīvotājiem kļuvuši desmitiem “vistiķu” pāru, turklāt ligzdotāju skaits pieaug. Ligzdošanai piemērotu vietu un barības objektu pilsētas vanagiem nepavisam netrūkst.
Arī mežiem piesaistītā vistu vanagu daļa Latvijā nejūtas slikti. Šie putni piemājo dažādu meža tipu kokaudzēs, ja tās mijas ar atklātām ainavām – lauksaimniecības teritorijām, izcirtumiem, laucēm, purviem, platām stigām u. c. Priekšroka tiek dota ne īpaši lieliem skujkoku mežu masīviem.
Pilsētvidi apdzīvojošie vistu vanagi medī tipiskus pilsētu ornitofaunas pārstāvjus: mājas baložus, lauku baložus, dažādus vārnveidīgos, meža pīles, kaijveidīgos, reizēm noķer kādu mazāka izmēra putniņu, nereti tvarsta žurkas.
Attaisno savas sugas nosaukumu
Ārpus apdzīvotām vietām ligzdojošie vistu vanagi pārtiek no mežastrazdiem, lauku baložiem, vārnām, sīļiem, dažādu sugu pīlēm un citiem līdzīga izmēra putniem. Faktiski “vistiķu” barības spektrā var ietilpt visdažādākie savvaļas lidoņi, sākot no zvirbuļa līdz medņa lieluma putniem). Tāpat vistu vanagi var uzbrukt vāverēm un peļveidīgajiem grauzējiem. Nereti šie spārnotie plēsēji mēdz “apciemot” putnkopju saimniecības, kur attaisno sugai savulaik piešķirto latvisko nosaukumu, uzbrūkot vistām un arī citiem mājputniem.
