Latvijas valsts mežos arvien biežāk iespējams pamanīt āpsi (Meles meles) – vidēja izmēra zīdītāju, kas pieder plēsēju kārtas sermuļu dzimtai. Lai gan āpsis lielākoties rosās krēslā un naktī, bet dienu pavada alā, par viņa klātbūtni mežā liecina raksturīgas pēdas, izrakumi un sarežģītas pazemes alu sistēmas. Vairāk par āpšiem stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.
Dzīvei pazemē pielāgots ķermenis
Āpša ķermenis labi piemērots dzīvei alās – tas ir spēcīgs un drukns, ar sašaurinātu priekšdaļu un ķīļveidīgu, smailpurnainu galvu. Dzīvniekam ir relatīvi īsas, bet spēcīgas kājas, nelielas ausis un īsa aste, kas vidēji sasniedz ap 18 centimetriem.
Āpša svars būtiski mainās atkarībā no sezonas. Pavasara sākumā tas var būt vien 7–12 kilogrami, savukārt rudenī dzīvnieks bieži pārsniedz 20 kilogramus, uzkrājot tauku rezerves ziemai.
Apmatojums ir diezgan garš un raupjš – ķermeņa virspuse pārsvarā sudrabaini pelēka vai brūnpelēka, bet galvu un kaklu rotā raksturīgas melnbaltas gareniskas joslas. Kājas un ķermeņa apakšdaļa ir melna. Āpsim ir ļoti laba oža un dzirde, taču redze attīstīta salīdzinoši vāji.
Āpsis pārvietojas kā pēdminis – balstoties uz visu pēdu. Tas ļauj dzīvniekam ilgstoši pārvietoties pa sauszemi, ejot, rikšojot vai īsos lēcienos. Vajadzības gadījumā āpsis arī labi peld.
Visaktīvākais āpsis ir krēslā un naktī. Par savu klātbūtni mežā dzīvnieks atstāj dažādas pazīmes, piemēram, miņas jeb pēdu nospiedumus. Tās ir platas un īsas, ar gariem pirkstiem un spēcīgiem, strupiem nagiem. Priekškāju nagi ir garāki un asāki nekā pakaļkājām – tie īpaši piemēroti rakšanai.
“Āpšu pilsētiņas” mežā
Lai gan āpsis bieži tiek uzskatīts par savrupu dzīvnieku, nereti var paveikties novērot divus pieaugušus āpšus visnotaļ saticīgi pārvietojamies barības meklējumos pavisam tuvu līdzās. Šīs sugas dzīvnieki bieži mīt vairāki vienkop koloniju veida sarežģītās dziļu labirintveida pazemes alu sistēmās, ko tautā nereti dēvē par “āpšu pilsētiņām” vai “āpšu kalniņiem”. Tiesa, ja koloniju apdzīvo vairākas ģimenes, tām katrai ir savas alas ar atsevišķām ieejām.
Ieeja āpšu alā
Alas parasti tiek ierīkotas smilšainos vai smilšmālainos paugurainos meža nogabalos – visbiežāk jauktos vai skujkoku mežos. Vietai jābūt sausai, ar zemu gruntsūdens līmeni un pietiekamu saules apgaismojumu. Bieži vien tuvumā atrodas arī kāds klajums vai ūdenstilpe.
Vienā alu sistēmā parasti ir vairākas ieejas, dažkārt arī ventilācijas ejas. Ja apstākļi nemainās, āpši vienā un tajā pašā vietā var mitināties daudzus gadus. Āpši savas alas uztur ļoti tīras.
Visēdājs ar īpašu kāri uz saldumiem
Lai gan āpsis pieder plēsēju kārtai, tas ir izteikts visēdājs. Dzīvnieka uzturā dominē dzīvnieku izcelsmes barība – īpaši bezmugurkaulnieki. Āpši labprāt ēd sliekas un zemē mītošus kukaiņu kāpurus, par ko liecina naktīs izrakto seklu bedrīšu klājiens.
Barībā ietilpst arī dažādi mazi mugurkaulnieki – abinieki, rāpuļi, uz zemes ligzdojoši putni un to olas, kā arī mazi zīdītāji. Āpši neatsakās arī no maitas.
No augu valsts nozīmīga vieta ir lazdu riekstiem, ozolzīlēm un saldiem augļiem. Āpši ir izteikti saldummīļi – tiem ļoti garšo saldie ķirši un medus. Medus iegūšanai dzīvnieki mēdz izrakt arī kameņu ligzdas. Tiesa, tā kārpītāji piekļūst ne vien kameņu medum, bet arī šo kukaiņu kāpuriem. Tieši kāpuru dēļ bieži vien top izpostīti pazemē ligzdojošo lapseņu pūžņi.
Pēcnācēji dzimst agrā pavasarī
Āpši veido samērā stabilus pārus, kas bieži saglabājas vairākus gadus. Mātītēm raksturīgs ilgs grūsnības periods ar tā saukto latentās attīstības posmu, kas nodrošina, ka mazuļi nepiedzimst ziemā.
Ziemas beigās vai agrā pavasarī mātīte parasti laiž pasaulē 2–3 mazuļus, retāk līdz sešiem. Tie piedzimst akli un kurli. Pēc aptuveni trim mēnešiem mazuļi pārstāj zīst pienu, bet jau rudenī sāk patstāvīgu dzīvi.
Evolūcija āpšus savdabīgi apdāvinājusi ar īpaši pārveidotiem sviedru dziedzeriem – smirddziedzeriem, kas producē sekrētu, ko dzīvnieki izmanto, lai iezīmētu savu teritoriju, savas alas un savas ģimenes ietvaros cits citu.
