Gada dzīvnieka gods šogad ticis abinieku klases pārstāvim – parastajam krupim (Bufo bufo). Parastais krupis samērā bieži mēdz trāpīties cilvēkiem acīs dažādās ļaužu apdzīvotās teritorijās (pat pilsētās) un lauksaimniecībā izmantotās platībās, taču ne mazāk bieži viņš manāms arī mežos, mežmalās. Vairāk par parasto krupi stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.
Vizuāli necils, bet augumā ražens
Par “parasto” šis krupis pie mums droši vien nosaukts tāpēc, ka ir plašāk izplatītais un biežāk ieraugāmais no trim Latvijā mītošajiem krupju dzimtas pārstāvjiem – ievērojami biežāk par zaļo krupi (Bufotes viridis) un smilšu krupi (Epidalea calamitas). Turklāt viņš ir ārēji visneizteiksmīgākais savas dzimtas pārstāvis: brūna, brūnpelēka vai pelēka mugurpuse, nedaudz iedzeltena vai netīri balta vēderpuse, tiesa, vietām ķermenis var būt arī vairāk vai mazāk plankumots. Kustoņa kopumā necilo ietērpu nedaudz atdzīvina vienīgi spulgās bronzas krāsas acu varavīksnenes. Toties, ja tiktu sarīkots Latvijas krupju lieluma konkurss, parastais krupis tajā neapstrīdami ieņemtu pirmo vietu, jo pieaugušās šo dzīvnieku mātītes atzīstamas par mūsu krupju goliātiem, būdamas manāmi korpulentākas par vienaudžiem tēviņiem.
Orientējas ar redzes palīdzību
Galvenais, bet ne vienīgais parastā krupja pārvietošanās veids ir pa sauszemi: uz visām četrām kājām piepacēlies, viņš šķietami neveikli čāpo. Tomēr, ja nepieciešams, dzīvnieks spēj visai ātri skriet un samērā tālu lēkt.
Apkārtnē parastais krupis orientējas ar redzes palīdzību. Viņa acis, tāpat kā citu abinieka redzokļi, izceļas ar lielāku jutīgumu pret kustīgām nekā nekustīgām būtnēm. Pirmkārt, tās, protams, reaģē uz iespējamiem barības objektiem un arī uz potenciāliem uzbrucējiem.
Medī ar lipīgo mēli
Krupis ir plēsoņa. Dzīvnieks par ēdmaņu atzīst tikai kustīgus radījumus. Sliekas, dažādi posmkāji, gliemji ir krupja pamatbarība, bet ne vienīgais ēdiens. Viņš notiesā visdažādākās būtnes, ja vien spēj tās iedabūt savā milzīgajā mutē. Kad krupis ierauga upuri, vispirms tiek novērtēts attālums līdz tam, tad izšaujas pagarā, lipīgā mēle, kas noķer un ievīsta laupījumu mutē. Ja kāds mēles noķērums izrādās netīrs, krupis to pirms iedabūšanas mutē noslauka ar priekškāju pirkstiem. No mutes barības objekts ar acu palīdzību top iespiests dziļāk – rīklē.
Vasarā un rudens pirmajā pusē (līdz pat ziemošanas sākumam) parastie krupji ir aktīvi galvenokārt krēslā un tumsā. Vienīgi lietainā laikā un neilgi pēc lietus viņi nerimst arī gaišajā diennakts posmā.
Ziemo dažādās slēptuvēs
Rudenī, parasti apmēram oktobra vidū, kad dzestrums manāmi pārņem vidi, Latvijas parastie krupji spiesti doties ziemot, jo viņu ķermeņa temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Auksto gada periodu krupji pavada neaktīvā stāvoklī neapplūstošās vietās uz sauszemes. Krupji ziemo vai nu vienkārši ierakušies dziļi augsnē, vai nolīduši grauzēju un citu dzīvnieku alās, pasaknēs, vai zem akmeņu, malkas un žagaru kaudzēm, nereti pagrabos. Ziemošanai tiek izraudzītas slēptuves, kurās temperatūra aukstajā sezonā parasti nenokrīt zem nulles.
Nārsto bērnības vietās
Pavasarī, kad gaisa temperatūra sasniedz 5–7 grādus, veiksmīgi pārziemojušie parastie krupji pamet slēptuves. Pēc tam pieaugušie jeb dzimumgatavie īpatņi zināmu periodu ir aktīvi visu diennakti. Marta nogalē vai aprīlī pieaugušajiem dzīvniekiem ēšana ne tuvu nav būtiska, jo sācies vairošanās periods – laiks, kad ikviens krupju tēviņš, kurš sasniedzis vismaz trīs gadu vecumu, un ikviena mātīte, kura nodzīvojusi vismaz četrus gadus, no viena un tā paša ikgadēja ziemošanas apvidus pa vienu un to pašu maršrutu dodas uz kādu noteiktu (savējo) nārsta dīķi, grāvi, karjeru, vecupi vai ezeriņu. Dzīvnieks steidzas uz to ūdenstilpi, kurā aizritējusi paša bērnība vai uz to, kurā viņš pirmoreiz veiksmīgi pārojies. Ja vien šī ūdenstilpe vēl eksistē.
Instinktīvo tieksmi meklēt pirmām kārtām tieši dzimto ūdenstilpi svešvārdā dēvē par homingu. Tas ir spēcīgs dzinulis, kā nekā pa ceļam uz savu konkrēto nārsta vietu krupis bez emocijām spēj šķērsot citus ūdeņus, kuros jau pārojas vai pulcējas nārstam viņa sugas pārstāvji.
Olšūnu lentas
Nārsta vietā parastā krupja tēviņi izdod skaņas – paklusus, ritmiskus kvangstienus. Kaismīgāk kvangst tie, kuri vēl nav sagaidījuši partneres. Veiksmīgākie, kad cieši aptvēruši mātītes no mugurpuses, vairs neizceļas ar trokšņošanu. Viņu uzdevums, nevilcinoties apsēklot mātīšu iznērstos nelielos ikrus (olšūnas), kas tūlīt pēc nokļūšanas ūdenī salīp un virtnējas vairākus metrus garās lentēs. Katrā no tām – tūkstošiem ikru. Šīs lentes krupienes peldot tin ap zemūdens augiem, ap dažādiem priekšmetiem.
Beidzoties nārstam, beidzas arī krupju gavēnis. Beidzas viņu ikgadējais diennakts aktivitātes posms un ūdens dzīves posms – abinieki izrāpjas krastā, kļūst par krēslas un tumsas dzīvniekiem, sāk medību gaitas.
No kurkuļa līdz krupītim
Kas notiek ar ikriem? No tiem drīz vien izlobās bezkājaini, astaini, žaunaini kāpuri, latviski dēvēti par kurkuļiem, kas pāris mēnešus mīt ūdenī. Šai laikā notiek attīstība, rit metamorfoze jeb pārveidošanās. Rezultātā: kurkuļi pārtop apmēram vien nieka centimetru garos krupīšos, kas visi iznāk uz sauszemes un izklīst tuvākajā apkārtnē. Neliela daļa no viņiem (tie, kuri izdzīvos) pēc trim četriem gadiem atgriezīsies, lai nārstotu.
