Jaunumi

Kašķis nesaudzē savvaļas dzīvniekus

Latvijā un arī citviet pasaulē, kur savulaik sekmīgi veikta trakumsērgas apkarošana, pēdējo gadu laikā ievērojami palielinājies ar kašķi (Scabies) sasirgušo savvaļas dzīvnieku skaits.

Ja kašķis piemeklē mājdzīvnieku, tam var palīdzēt veterinārārsts. Bet kašķa skārtie savvaļā mītošie dzīvnieki bieži vien aiziet bojā. Parasti nāve iestājas dažu mēnešu laikā pēc saslimšanas sākuma, tomēr dažkārt sirdzēji var nomocīties arī krietni ilgāk.

Kašķis pats par sevi nav nāvējošs, taču tas būtiski novājina dzīvnieku imūnsistēmu, padarot savus upurus uzņēmīgus pret citām slimībām. Kašķim gandrīz vienmēr seko kāda sekundāra infekcija. Ziemā kašķainie dzīvnieki top neizturīgi pret nosalšanu, samazinās viņu spēja sarūpēt barību.

Nereti kašķis starp savvaļas dzīvniekiem mēdz kļūt tik izplatīts, ka pārtop epizootijā – dzīvnieku infekcijas slimībā, kurai raksturīga dzīvnieku masveida saslimšana un strauja izplatība. Latvijā viena no šādām epizootijām tuvojas beigām. Kad kašķa nomocīto zvēru populācijas top mazākas, samazinās arī paša kašķa izplatība. Nu jau šīs slimības skarti dzīvnieki mūsu valstī cilvēku acīs trāpās arvien retāk.

Kas īsti ir kašķis?

Pēc vispārējas definīcijas kašķis ir ektoparazitāra slimība, kas izpaužas kā nieze, uzkrītoši, arvien progresējoši ādas bojājumi un apmatojuma izkrišana.

Kašķi var izraisīt daudzu sugu ērces no dažādām ģintīm (Sarcoptes, Demodex, Notoedres, Psoroptes, Otodectes un citām ģintīm). Šie parazīti ir nelieli – pilnvērtīgi aplūkojami vienīgi mikroskopā.

Teju katrai zīdītāju sugai (tostarp, cilvēkam) evolūcija radījusi savu īpašu kašķērces sugu. Tas gan nenozīmē, ka nelielie parazīti nevar kādu laiku mocīt arī “svešas” sugas zvērus. Var, taču, lai šo ērču viss attīstības process noritētu veiksmīgi, katrai parazīta sugai nepieciešama tieši sava  specifiskā saimniekdzīvnieka suga.

Kašķērces saimniekdzīvnieka ādā

Gluži kā visas pārējās ērces, arī kašķa izraisītājas ir helicerātiem piederīgi kustoņi. Heliceru (augšžokļa) uzbūvei ir nozīme kašķērču sistematizācijā. Kašķērces šķiro arī pēc dzīves veida, iedalot viņas ādas alotājērcēs jeb racējērcēs, ādgrauzējērcēs, dūrējērcēs, matu folikulu un tauku dziedzeru ērcēs.

Mūsu platuma grādos biežāk sastopamās kašķa izraisītājas ir alotājērču jeb sarkoptes (Sarcoptes) ģintij piederīgas sugas. Šo parazītu izraisītā kašķa zinātniskais nosaukums: sarkoptoze. Arī cilvēka kašķērce pārstāv alotājērču ģinti. Visticamāk, ka pateicoties tieši cilvēka kašķērces sugas  latīniskajam nosaukumam Sarcoptes scabiei, savulaik radīts daudzu sugu kašķērču izraisīto slimību kopējais zinātniskais nosaukums: skabies (Scabies).

Kašķērces teju visu dzīvi pavada saimniekdzīvnieka ādā. Saimnieka āda viņām ir gan māja, gan ēdnīca, gan bērnistaba. Kašķis nogalina lēni.. Slimības bojātās vietas izteikti izceļas uz dzīvnieku ķermeņa. Neglīto ādas bojājumu izraisītājas ir ērču mātītes. Viņas iegraužas ādas virsējā slānī (epidermā), veido tajā līkumotas alas, kur dēj olas.

No olām izšķiļas seškājaini kāpuri. Pēc tam notiek vairākpakāpju pārvērtības un savdabīgs apsēklošanās process, līdz beidzot izveidojušās astoņkājainas, apaugļotas  pieaugušās ērču mātītes. Vīrišķo īpatņu vienīgais uzdevums šai procesā – topošo mātīšu apaugļošana. To paveikuši, viņi mirst.

Kašķērču vairošanās un attīstība ir sarežģīta, tomēr norit samērā ātri. Novērots, ka biežāk ar kašķi invadējas jaunie zvēri.

Nevienu nesaudzē

Zīdītāji šos parazītus cits citam nodot dažādi. Diezgan bieži tas notiek tieša savstarpēja kontakta ceļā. Te jāpiebilst, ka pat pēc saimniekdzīvnieka nāves, ja vien vides temperatūra nenoslīd zem nulles, ērces var vēl pāris nedēļas nodzīvot līķa ādas atliekās.

Ļoti bieži invadēšanās notiek, saskaroties ar vietām un lietām, ar kurām kontaktējis kašķainais radījums. Tā, alu dzīvnieki – lapsas, āpši, jenotsuņi – parasti savāc ērces no slimnieka apmeklētu alu sienām. 

Lasīt vairāk:

• Zivjērgļu skaits Latvijā pieaudzis 5 reizes
• 2019. gada nominācija: mežirbe
• Vai tas ir zelts, kas spīd mežos?