Piesakies jaunumiem
10 • 11 • 2016
Dzīvnieku rūpes par kažoka tīrību
Teju visi zīdītājdzīvnieki, sagaidot ziemu, maina savu kažoku, tā krāsu. Kažoks ir būtisks – tas ne vien regulē ķermeņa temperatūru, palīdz maskēties no plēsīgiem dzīvniekiem, bet arī ziņo par noskaņojumu citiem dzīvniekiem. Tāpēc zīdītāji neskopojas un neatkarīgi no gada laika un gaisa temperatūras regulāri sakopjas pēc kontaktēšanas ar sugasbrāļiem vai citu sugu pārstāvjiem, parasti arī pēc skraidīšanas, rakņāšanās, nereti pirms un pēc gulēšanas un – gandrīz vienmēr – pēc ēšanas.
Šiem dzīvniekiem ir daudzi dažādus feromonus izdaloši dziedzeri, kas ražo savdabīgu aromātu. Tas galvenokārt domāts saziņai ar citiem savas sugas pārstāvjiem. Lūk, viens no svarīgākajiem mazgāšanās iemesliem: kopjot ķermeni, dzīvnieki cenšas apslāpēt svešas smaržas aktivitāti, tādejādi iegūstot pēc iespējas liekāku pašu specifisko smaržu. Pašsaprotami, ka nozīmīgs ķermeņa kopšanas iemesls ir arī atbrīvošanās no gružiem un ektoparazītiem.
Kažoka ietaukošana pret samirkšanu
Teju visiem zīdītājiem ir mati. Katram matam “pieder” tauku dziedzerītis, kas izstrādā taukainu sekrētu. Mata folikulā atveras dziedzerīša izvadkanāls, caur kuru mats tiek ik pa laikam automātiski “ieeļļots”. Dažiem zvēriem mati aug nepārtraukti, bet vairākumam – matu augšana mijas ar to izkrišanu. Izkrišanas stadijas laikā kažoka īpašniekiem nākas jo īpaši strādāt pie sava kažoka, aizvācot atmirušos matus no ķermeņa.
Zvēru higiēniskās darbības balstītas gan uz nosacījuma, gan beznosacījuma refleksiem. To īstenošanai zīdītāju rīcībā ir piemēroti rīki. Vairākums no viņiem izmanto, pirmkārt, ūdeni vai sniegu (peldi vai mazgāšanos, vārtīšanos tajā), otrkārt, mēli, treškārt, ekstremitātes – gan priekškājas, gan pakaļkājas – un, ceturtkārt, priekšzobus.
Ir zvēri, kuriem daba devusi specifiskus – tieši viņu ķermeņa kopšanai vien domātus – rīkus, kā piemēram, bebram. Šī zvēra pakaļkājas otrajam pirkstam ir robots nags, kas darbojas kā matu suka. Viņa kažoks, kā jau tas piedien amfibiotiskam zīdītājam, protams, veidots tā, lai, ilgstoši atrodoties ūdenī, tas pēc iespējas mazāk samirktu un spētu saglabāt siltumu. Biezās vilnas slānis sastāv no cita citam līdzās blīvi augošiem, samērā īsiem, ietaukotiem matiem. Tāpēc gandrīz vienmēr, kad bebrs izrāpjas no ūdens, kažoks ir teju sauss. Taču — drošs paliek drošs –, pēc peldes nokļuvis sausumā, viņš allaž pienācīgi noskurinās un tad tūdaļ steidz atbrīvoties no tām niecīgajām mitruma paliekām, kas saglabājušās uz akotmatiem, un no gružiem. Lielais grauzējs, atsēdies uz platās astes, nesteidzīgi kopj sevi: ar priekšķepu un zobu palīdzību apstrādā krūtis, vēderu, sānus, muguru, galvu, sukājas ar pakaļkāju. Sakopdamies bebrs vienlaikus ieziežas ar īpašu anālo jeb tauku dziedzeru sekrētu – ietauko pret samirkšanu un iesmaržina apmatojumu. Pateicoties šīm darbībām un sava ķermeņa īpatnībām, bebrs vienmēr pēc peldes ir gandrīz pilnīgi sauss.
Arī otrs populārākais amfibiotiskais Latvijas zvērs ūdrs, nokļuvis sausumā, vienmēr tūdaļ ķeras pie sava ķermeņa aprūpes. Vispirms dzīvnieks noskurinās un tad, lai atbrīvotos no pēdējām slapjuma pilītēm, kas vēl palikušas kažokā, ja vien nekas netraucē, viņš enerģiski izvārtās jeb noslaukās substrātā (sniegā, zālē vai pat smiltīs). Pēc tam viņš, tāpat kā bebrs, viscaur sakopj sevi ar mēli, taču atšķirībā no bebra, īpaši rūpīgi un pamatīgi aplaiza asti – garo, slaido, apmatoto “peldstūri”.
Apmatojuma maiņas laikā dzīvnieks var izskatīties applucis.
Knosīšanās stresa laikā
Raugoties uz kustoņu darbošanos, der paturēt prātā, ka nereti viņu darbības, kas mums šķiet higiēniskas, nemaz nav saistītas ar tualeti. Daudzi dzīvnieki mēdz ar mēli it kā mazgāt sāpošas sava ķermeņa vietas, turklāt nereti pat tās, kuras nav vaļēji traumētas (sakostas, saskrāpētas, šāvienu bojātas). Ja kāds dzīvnieks ar sevis it kā kopšanu nodarbojas pastiprināti (biežāk, intensīvāk) un acīm redzami nepamatoti, tas var liecināt par viņa satraukumu, stresu.
Gandrīz visi peļveidīgie grauzēji, vāveres (un arī daudzi citi zīdītāji) allaž slaukās, knosās, beržas, kasās, laiza apmatojumu tad, kad ir uztraukušies. Jāpiebilst: mēs, cilvēki, nervozējot, uzvedamies līdzīgi – stresa iespaidā, paši neapzinādamies, kasām pakausi vai veicam citas nekontrolētas darbības.
Etologi jeb dzīvnieku izturēšanās pētnieki uzskata ķermeņa tīrības uzturēšanas jeb komforta uzvedību par visai svarīgu kustoņu dzīves funkcionālo sfēru. Un tas nebūt neattiecas tikai uz zvēriem jeb zīdītājiem.
Ar netīru spalvu putni nelido
Ievērojamu daļu savas aktīvās dzīves ķermeņa un apspalvojuma mazgāšanai, tīrīšanai, kārtošanai ziedo putni. Daudzi spalvainie lidoņi nodarbojas arī ar citām higiēniskām manipulācijām – ieeļļošanos, iepūderēšanos. Pēc ēšanas visi putni cenšas noslaucīt knābi – pret zemi, sniegu vai pret zariem.
Atšķirībā no zīdītājiem, putniem nav ādas dziedzeru. Bet daļai no lidoņiem ir viens īpašs tauku dziedzeris, kas atrodas virs astes kaula. Bez tā nevarētu iztikt ūdensputni. Patiesībā neviens putns nevar iztikt bez ūdens, bez mazgāšanās ūdenī – rasā, peļķē, dīķī vai citā ūdenstilpē. Daļa putnu, ja ūdens nav pieejams, spēj izlīdzēties ar sniegu. Bez mazgāšanās neiztiek neviens. Putni, kuru apspalvojums ir netīrs, nespēj pilnvērtīgi lidot, ūdensputni – arī peldēt un nirt.
Visi sauszemes putni pēc mazgāšanās allaž kārtīgi nopurinās, tad žāvē un ar knābja palīdzību rūpīgi sakārto spalvas. Tā dara arī bridējputni, kā piemēram, gārņi, stārķi, dzērves. Šie putni turklāt arī “iepūderējas” pret samirkšanu – drošs paliek drošs – jādzīvo taču galvenokārt slapjās vietās! Daudziem bridējputniem ir speciālas “pūdernīcas” – lūstošu pūkspalvu kamoliņi, no kuriem putni ar knābi iegūst ragvielas pulveri, ar ko nokaisa virsējo apspalvojumu.
Bet īstie ūdensputni, kā piemēram, pīles, zosis, gulbji, ieziežas ar īpašu eļļainu ziedi, ko izdala augstāk jau pieminētais astes dziedzeris. Šajā hidroizolācijas nodrošināšanas procesā putns ar knābi izspiež no dziedzera eļļu, paņem to un pakāpeniski ieziež vienu ķermeņa daļu pēc otras. Visgrūtāk procedūrai padodas galva. To pašās beigās nākas berzēt gar jau ieeļļoto muguru vai iesmērēt ar kāju.
Mušas – tīrīgākie dzīvnieki
Klimatiskie apstākļi Latvijā šoruden nu vairs nav īsti piemēroti poikilotermo (to, kuru ķermeņa temperatūra atkarīga no apkārtējās vides) sauszemes dzīvnieku pilnvērtīgai aktivitātei, tāpēc šo kustoņu vairākums jau gājis bojā vai atradis sev piemērotas ziemošanas vietas. Tomēr nobeigumā dažus teikumus jāvelta arī viņiem, jo pie poikilotermajiem pieder ļoti tīrīgus radījumus pārstāvoša grupa – posmkāji. Jā, tīrīgi ir gan zirnekļveidīgie, gan kukaiņi (tostarp ūdenī dzīvojoši kukaiņi).
Jo īpaši cītīgi par savu ķermeni rūpējas tie kukaiņi, kuri cilvēku acīs ir netīrības simboli – mušas! Reti kura muša (ja vien nav pēkšņi iztraucēta) pacelsies spārnos pirms būs sakopusi sevi. Mušas ķermenis segts ar hitīna matiņiem. Katrs matiņš – ik pa laikam jānoslauka ar kājām, pie kuru vidējiem posmiņiem atrodas īpašas birstītes. Viss vēders jānotīra. Mugura jānotīra. Mušai ir pieci redzokļi – divas relatīvi milzīgas fasetacis, starp kurām trījstūrveidā izkārtotas trīs puktacis, kuras visas ir arī jānotīra. Protams, arī abi spārni jānotīra. Galu galā: arī paši tīrāmrīki – visas kājas –, beržot citu gar citu, – jānotīra. Mušas ir ļoti tīrīgas.
Lasīt vairāk:
