Jaunumi

Kuplastei pa pēdām ziemā

Sniega kupenās atstātie pēdu nospiedumi stāsta par mazo dzīvnieku aktivitāti Latvijas valsts mežos. Vieni no nospiedumiem pieder Eirāzijas jeb parastai vāverei (Sciurus vulgaris), kas pati gan ziemas laikā ir grūti pamanāma kailo koku zaros, jo savu sarkanbrūno vasaras kažoku nomainījusi uz krietni siltāku, sirmi pelēku. Tomēr sniegā atstātas pēdas var pastāstīt vēl nelasītus stāstus.

Eirāzijas jeb parastā vāvere ir viena no teju divsimt septiņdesmit pasaulē zināmajām grauzēju kārtas vāverveidīgo apakškārtas sugām – slaids, 18–25 centimetrus (neskaitot asti) garš, 200–400 gramus smags zvēriņš – tipiskākais pārstāvis savā apmēram trīsdesmit kustoņu sugas ietverošajā vāveru ģintī. Vāverei raksturīgs teju viss, kas citiem grauzējiem, taču atšķirībā no bebriem vai pelēm, tā atšķiras ar savu kuplo asti un pušķainajiem ausu galiņiem.

Ļepato kā zaķis

Ja cītīgi apskata sniegā atstāto vāveres pēdu nospiedumu savstarpējo novietojumu,  labi redzams, ka vāverei, tāpat kā zaķim, pakaļkājas iet pa priekšu.  Tādēļ pa zemi vāvere pārvietojas kā zaķis – ļepato. Turklāt, jo ātrāk dzīvnieks lēkšojis, jo lielāks ir attālums starp priekškāju un pakaļkāju nospiedumiem. Turklāt pēdu nospiedumos var lasīt, ka vāveres priekškājām labi attīstīti tikai četri pirksti, bet pirmais (īkšķis) – praktiski nepamanāms. Pakaļkāju pēdas ir garenas, tām labi attīstīti visi pirksti – slaidi, ar asiem, gariem un līkiem nagiem.

Ziemā, sekojot vienas otras ļepatotājas sniegā atstātajām pēdām, var paveikties uziet kādu vāveres īpaši iecienītu vietu, kuru – kā liecina pazīmes – viņa mēdz apmeklēt itin regulāri. Proti – ja vāvere mežā atrod, piemēram, aļņu vai briežu buļļa vai stirnu āža nomestu ragu vai arī kāda zvēra skeletu vai tikai skeleta atliekas, viņa laiku pa laikam ierodas pie sava atraduma un... grauž to. Kāpēc? Tāpēc, ka, graužot ragus vai kaulus, zvēriņš dabū jebkuram dzīvam organismam tik nepieciešamās minerālvielas un – kas ir ne mazāk svarīgi – tā uzasina savus priekšzobus. Vāverei kā grauzējam ir gari, uz iekšu saliekušies četri priekšzobi: divi augšžoklī, divi apakšžoklī.

Rosīgās vāveres kūlešanu un niršanu sniegā, mēģinot zem biezās sniega segas atrast arī ko liekamu uz kārā zoba, iemūžinājis kāds dabas pētnieks Igaunijā.

Vāveres mutē atrodas īpaši muskuļi, bez kuriem viņai neiztikt, ēdot ozolzīļu un lazdu riekstu sēklas. Tie spēj saspiest ciešāk kopā jeb satuvināt apakšējos priekšzobus. Lai piekļūtu rieksta kodolam, vāvere, turot riekstu ķepiņās, ērti iekārtojas uz koka zara, tad satuvina zobus un iecērt tos čaumalā, pēc tam atkal attālina zobus vienu no otra. Čaumala saplaisā. Nu pamazām, pa gabaliņam vien var izdabūt un notiesāt gardumu.

Ziemā vāvere pārtiek galvenokārt no skujkoku sēkliņām. Tās viņa izgrauž no priežu, egļu un lapegļu čiekuriem. Vāvere, pieturot ar priekšķepām, nokož čiekuru, tad satver zobos un sprinģo uz kādu jau iepriekš izraudzītu horizontāli augošu zaru, kur, stabili iekārtojusies (apsēdusies un ar astes palīdzību nolīdzsvarojusies), saņēmusi čiekuru plaukstās, to veikli groza un apstrādā – aši, aši izloba sēkliņu pēc sēkliņas, un lejup virpuļo zvīņa pēc zvīņas. Nieka divās, trīs minūtēs čiekurs iztukšots, palikusi vien smalki apgrauzta serde, un vāvere nekavējoties dodas pēc nākamā.

Astei trīs pamatfunkcijas

Vāvere savas dzīves lielāko daļu pavada kokos. Tieši tāpēc tai ir tik atsperīgas pakaļkājas, lokani pirksti un smaili nagi, bet aste kalpo par teicamu ķermeņa stabilizatoru jeb līdzsvara noturēšanas līdzekli, par stūri un zināmā mērā pat par planieri. Līdzsvaru noturēt vāverei nepieciešams, gan sēžot uz zariem, gan staigājot vai skraidot pa zariem, jo īpaši – pa maziem, smalkiem zariņiem. Visas trīs astes pamatfunkcijas vienlaikus tiek izmantotas lecot – gan līdzsvara stabilizators, gan stūre, gan planieris vajadzīgs, lecot no zara uz zaru, no koka uz koku, retumis – no koka zemē. Protams, lai izdotos lēciens, vajadzīgs arī atspēriens un ieskrējiens! Ieskrējienam pa līmenisku, gana resnu zaru seko cienījams lēciens uz citu – pat trīs četrus metrus attālu koka – tajā pašā augstumā esošu zaru. Bet slīpi lejup vāvere spēj aizplanēt pat krietni tālāk par desmit metriem!