Kartupeļu radinieks – parastais bebrukārkliņš

Parastais bebrukārkliņš Solanum dulcamara ir daudzgadīgs puskrūms, piederīgs nakteņu dzimtai, tātad radinieks kartupelim, tomātam un baklažānam. Par indīgā auga ziediem un augļiem, kuri novērojami vēl rudenī, stāsta dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.

Vai bebrukārkliņa nosaukums liecina par tā saistību ar bebriem, kas aktīvi pārveido vidi, padarot to slapjāku? Bebri piemēro apkārtējo vidi savām vēlmēm un gribot negribot – arī citiem ūdens prasīgiem radījumiem, tostarp bebrukārkliņiem. Latvijā ļoti bieži atrodamie bebrukārkliņi spēj augt dažādos apstākļos, tomēr leknāk viņi zeļ slapjās vietās mežos un krūmājos, galvenokārt dažādu noturīgu ūdenstilpju krastos, biežāk pie stāvošiem ūdeņiem. Tātad bebrukārkliņus ar bebriem saista slapja dzīves vide.

Šī auga samērā tievais stumbrs ir ložņājošs vai kāpelējošs, ļoti izlocīts, parasti dāsni, plaši zarots, pie pamata pārkoksnējies un ar dobu serdi, mēdz sasniegt divu metru garumu. Ja bebrukārkliņam līdzās atrodas citi augi, kas nodrošina stumbram iespēju pieķerties un pēc tam agresīvi vīties kā liānai, tas izmanto šos augus balstam un tiecas vērienīgi izplesties, bet, ja tādas iespējas nav, bebrukārkliņa stumbrs izlokās relatīvi kompaktā veidojumā.

Zemē bebrukārkliņu stingri notur relatīvi resns, ciets, sazarots un vijīgs, ložņājošs saknenis. Lapas parastajam bebrukārkliņam vizuāli samērā necilas, lielākoties tumšzaļi krāsotas, olveidīgi izstieptu, nosmaiļotu plātni, uz sumbra izkārtotas pamīšus. Spaidītas un burzītas, lapas mēdz izdalīt cilvēkiem netīkamu aromātu.

No ziediem līdz augļiem

Parasto bebrukārkliņu ziedēšanas periods ilgst no maija līdz augustam, septembrim. To ziedi – nelieli, zvaigžņveidīgi, ar atpakaļ atlocītām ziedlapiņām, dzeltenvioleti krāsoti. Bebrukārkliņa ziedi un pēc tam arī augļi, karājas pie auga rituļveida ķekaros.

                               Uz viena auga vienlaikus redzami ziedi un dažādas attīstības stadijas augļi

Bebrukārkliņa augļi – nelielas, mazākas par centimetru, sulīgas, daudzām sēkliņām pildītas ogas, kas atgādina miniatūrus tomātiņus. Attīstība rit nevienmērīgi: nereti vienlaikus līdzās var būt aplūkojami gan ziedi, gan zaļas, vēl negatavas ogas, gan oranždzeltenas un oranžsarkanas ogas, gan arī nogatavojušās, koši sarkanas ogas. Augļu attīstības periods garš – sniedzas līdz pat oktobrim  un tie ilgi pēc nogatavošanās saglabājas pie auga. 

Izmanto ārstniecībā

Parastais bebrukārkliņš ir viscaur vairāk vai mazāk indīgs. Par toksiski bīstamākajām tā daļām atzītas lapas un augļi, jo īpaši tad, kad tie ir vēl negatavi. Tāpat kā daudzi citi indīgie augi, arī parastais bebrukārkliņš tiek izmantots ārstniecībā.

Pavirši aplūkojot, par bebrukārkliņa augļiem var noturēt, jo īpaši rudenī mieturu mugureņu Polygonatum verticillatum ogas, kas arī ir indīgi augi un atrodami galvenokārt ūdenstilpju krastos, arī vēlu ienākas un pēc nogatavošanās samērā ilgi turas pie auga.

                               Mieturu mugurenes augļi vēlu rudenī