Koksngrauži jeb ūsaiņi (Cerambycidae) ir vispārzināma, Latvijā labi izpētīta vaboļu kārtas kukaiņu dzimta. Slaids ķermenis un gari, posmoti taustekļi, kas tautas valodā nereti tiek dēvēti par “ūsām” – ir raksturīgākās šo pārstāvju pazīmes. Atbilstoši dzimtas nosaukumam, gandrīz visu šīs sugas kāpuru attīstība un dzīve rit, graužoties koksnē. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis iepazīstina plašāk ar zaļo vītolgrauzi jeb zaļo vītolu koksngrauzi, kam piemīt ne tikai vizuļojošs izskats, bet arī spēja izdalīt muskusa smaržai līdzīgu aromātu.
Mūsu valstij piederīgo koksngraužu sarakstā iekļautas 126 sugas. Desmit no tām ierakstītas arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Zaļais vītolgrauzis jeb zaļais vītolu koksngrauzis ir nevienmērīgi, dažviet reti sastopama suga, kas atrodas Latvijas Sarkanās grāmatas 4. kategorijā.
Zaļais vītolgrauzis ietilpst lielo Latvijas koksngraužu kompānijā – šīs sugas dzīvnieku slaidais ķermenis var pārsniegt 3,5 centimetrus, protams, neskaitot taustekļus. Tēviņi ir mazāki par mātītēm. Taustekļu garums zaļajiem vītolgraužiem sasniedz ķermeņa garumu (mātītēm), vai redzami pārsniedz ķermeņa garumu (tēviņiem). Abu dzimumu dzīvnieku tievās, garās ejkājas ir atšķirīga lieluma, tāpēc viņi bieži vien tur piepaceltu pakaļgalu.
Šo kukaiņu ārējais veidols var šķist raupjš, stīvs. Prāvā izmēra dēļ viņu lidojums ir neveikls, lēns. Toties krāsojums zaļajiem vītolgraužiem – nenoliedzami košs un zaigojošs: spīd un laistās specifiski zilzaļi vizuļojošos toņos, reizēm ar sarkanīgu piedevu.
Kas saista ar muskusu?
Evolūcija koši krāsotajām vabolēm dāvājusi īpašu aizsargmehānismu – spēju apdraudējuma situācijā no sīkām atverītēm, kas atrodas viņu pakaļkrūtīs jeb krūšu pēdējā posmā, izdalīt atbaidīšanai paredzētu, asu, muskusa smaržai līdzīgu aromātu. To parasti sajūt arī cilvēka nāsis. Ne velti zinātniskajā valodā (latīniski Aromia moschata) un arī virknē citu valodu sugas nosaukumā akcentēta zaļā vītolgrauža saikne ar muskusu.
Visbiežāk sastopams vītolos
Vislielākā iespēja kukaini ieraudzīt ir vietās, kurās atrodas veci vītoli, nereti tas manāms apšu un alkšņu tuvumā. Iecienītas zaļo vītolgraužu dzīvesvietas ir ar atbilstošiem kokiem apaugušas ūdeņu piekrastes, viņi labprāt mīt arī mežmalās.
Pieaugušos indivīdus jeb imago stadijas kustoņus var izdoties novērot gandrīz visu silto sezonu. Parasti kukaiņi manāmi no jūnija līdz septembrim, bet visbiežāk ir redzami jūlijā, augustā.
Imago stadijas vaboles barojas uz augiem (galvenokārt ziedos), biežāk uz čemurziežiem. Viņu pamatēdiens ir ziedu nektārs un ziedputekšņi, taču “ēdienkartē” nereti ietilpst arī kokaugu sula, dažādu augļu šķidrums.
No pārošanās līdz kāpuriem
Dažas nedēļas aizvadījuši barojoties, vītolu koksngrauži pārojas. Tēviņu dzīve visai drīz pēc kopulācijas beidzas. Apaugļotās mātītes nobriedina sevī oliņas un dodas meklēt vietas dēšanai. Izraugoties potenciālo mājokli pēcnācējiem, viņas lūkojas pēc vecu, resnu, novājinātu, bet valgmi gana saturošu dažādu sugu vītolu (pirmkārt blīgznu), retāk alkšņu vai apšu, papeļu, daudz retāk kļavu, kastaņu, atsevišķos gadījumos bērzu koksnes. Īpaši vilinošs zaļā vītolgrauža mātītēm šai laikā šķiet svaigu zāģējumu aromāts.
Caur plaisām, kas sameklētas izraudzīto koku stumbru lejasdaļā, zem mizas tiek dētas baltas oliņas. Labvēlīgos apstākļos vienas mātītes kopējā ražība var sasniegt 25 oliņas. Inkubācijas periodu ietekmē meteoroloģiskie apstākļi, tas var ilgt no 2 līdz 3,5 nedēļām. Izšķiļas viegli rūsgani, sānos īsiem matveida izaugumiņiem klāti, spēcīgiem žokļiem bruņoti, ārēji posmoti kāpuri.
Sākumā kukaiņu bērni uzturas zem mizas, pēc tam graužas dziļāk kokā, atstājot aiz sevis ejas, kas vijas augšup pa stumbru. Jauno īpatņu attīstības cikls kopumā ilgst trīs gadus. Šai laikā kāpuri izaug 3 – 4,3 cm garumā. Tad koku stumbra ārējā slānī notiek iekūņošanās – kāpuri pārtop 2,5 – 3,5 cm garās kūniņās.
Kad no kūniņām izveidojas imago stadijas zaļie vītolgrauži, viņi, izgraužoties cauri koksnei, nonāk ārpusē un ceļas spārnos. Paliek liecības – 9 līdz 10 mm platas, ovālas atveres koku stumbros.
Ja karstā vasaras dienā pamani zaļi mirguļojošu, gausi lidojošu kukaini ar garām “ūsām” – iespējams, esi sastapies ar zaļo vītolgrauzi.
