Piesakies jaunumiem
25 • 05 • 2020
Parastā īve – indīga un aizsargājama
Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis turpina iepazīstināt ar planētas senākajiem kokaugiem, šoreiz uzmanības centrā – īve. Tautas valodā par platpaegli vietām dēvētā īve jeb parastā īve (Taxus baccata), tāpat kā paeglis jeb kadiķis, ir skujkoku jeb priežu klasei piederīgs koks vai, biežāk, krūms. Tāpat kā kadiķis, īve ir mūsu planētu desmitiem miljonus gadu apdzīvojošs floras pārstāvis.
Aizsargājama un reti sastopama
Parastā īve ir mūsu valstī savvaļā ļoti reti sastopama, aizsargājams augs. It visu īves atradņu aizsardzības nodrošināšanai to dabiskajās atradnēs Latvijā var veidot mikroliegumus. Šī suga ierakstīta arī Igaunijas Sarkanajā grāmatā (II kategorijā) un Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā.
Mūsu valstī vislielākā un resnākā (stumbra apkārtmērs pārsniedz 2,5 metrus, augstums - 12,5 metrus) īve aug (un tiek aprūpēta) Tukuma novadā Zentenes muižas parkā. Bet diezin vai šis tagad varenais eksemplārs ir savulaik dabiski ieviesies netālu no Zentenes muižas pils ēkas.
Dabiskas izcelsmes īves Baltijā aug pārsvarā Latvijā Piejūras zemienes jūras piekrastes mežos un arī Igaunijā – galvenokārt jūras piekrastes mežos. Jūras tuvuma sniegtais maigais klimats nodrošina īvju izdzīvošanu un attīstību.
Latvijas dabiskas izcelsmes savvaļas īvju lielākā daļa mājo Slīteres nacionālajā parkā, starp tām atrodami arī vairāki dižeksemplāri.
Lietuvā parastā īve, diemžēl, jau ir izzudusi. Toties netālu no Lietuvas - Nīcas pagastā Latvijā – 206 ha platībā, AS “Latvijas valsts meži” (LVM) Dienvidkurzemes reģiona un Valsts meža dienesta Meža pētīšanas stacijas tiesiskajā valdījumā atrodas Natura2000 teritorija, dabas liegums “Rucavas īvju audze”, kas nodrošina netraucētu attīstību vienai no nedaudzām mūsu valstī zināmajām parastās īves dabiskajām atradnēm. LVM datu bāzē GEO ir fiksētas 23 šīs sugas atradnes, bet dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” atrodama informācija par 75 parastās īves atradnēm LVM zemēs.
Labvēlīgi augšanas apstākļi
Atšķirībā no gaismu mīlošā paegļa, platpaeglis jeb parastā īve ir kokaugu suga, kas vislabāk attīstās daļējā apēnojumā. Klajumos to apdraud aukstums – ziemas sals, pavasara salnas. Šis augs īpaši piemērots dzīvei mežu otrajā stāvā. Tomēr, ja tiek noēnots par daudz, tas nīkuļo. Pārlieku noēnotām īvēm mēdz neveidoties ģeneratīvie jeb vairošanās orgāni.
Platpaeglim raksturīgs samērā pieticīgs prasīgums pret augsnes apstākļiem. Tomēr labprātāk īve aug minerālaugsnēs (gan sausās, gan mitrās), kā arī irdenās, kaļķainās māla augsnēs.
Labdabīgā vidē spēj izaugt koks – relatīvi neliels (parasti vien līdz 2,5 m augsts), bet tomēr koks, kura vainags parasti izveidojas piramidāls. Īves koka vainagam raksturīgs visnotaļ biezs zarojums. Savukārt, nelabvēlīgu faktoru ietekmē (teiksim, ļoti izteiktā egļu noēnojumā, augsta gruntsūdens līmeņa apstākļos u.c.) īve attīstoties izveido krūmveida formu. Arī, atrodoties tiešā saules gaismā, tā nemēdz veidot kokveida formu.
Īve, tāpat kā kadiķis, relatīvi lēni aug, taču ir ilgdzīvotāja, labvēlīgā situācijā tās mūžs var būt rēķināms pat tūkstošos gadu.
Šī auga koksnei piemīt liela lokanība, izturība, sīkstums, zīmīgi, ka tā ir sīkšķiedraina un nesatur sveķus. Platpaegļa stumbra un zaru virsma rievaina, miza virspusē plēkšņaina, pelēka (veciem īpatņiem) vai sarkanīgi brūna (jaunajiem augiem). Īves skujas uz jaunajiem dzinumiem sakārtotas spirāliski pamīšus, uz vecākiem zariņiem lielākoties izliekušās paralēli vienā plaknē. Skujas ir 3 (3,5) cm garas, līdz 2 mm platas, mīkstas, zaļas (augšpusē tumšzaļas, spīdīgas, apakšpusē dzeltenīgi zaļas, matētas), plakanas, ar lejup noliektām malām, virspusē iezīmētas ar garenrievu. Pie zariem tās saglabājas (3) 5 – 8 (10) gadus.
No apputeksnēšanās līdz īves čiekurogām
Īvju apputeksnēšanās periods Latvijā ilgst no marta beigām līdz maija sākumam.
Parastās īves, tāpat kā kadiķi, ir divmāju augi, tātad, tās diferencējamas vīrišķajos un sievišķajos eksemplāros. Tiesa, dzimumu viegli var noteikt vien augiem, kuri nodzīvojuši vismaz trīsdesmit gadus, jo agrāk tiem parasti neattīstās vairošanās orgāni.
Vīrišķo īvju vairošanās orgāni jeb vīrišķie strobili (mikrostrobili) attīstās skuju padusēs vairāki cieši vienkop uz īsa kātiņa. Tie ir diskveidīgi zvīņoti, dzelteni. Sievišķo īvju vairošanās orgāni jeb sievišķie strobili (makrostrobili) arī veidojas skuju padusēs, bet attīstās pa vienam. Tie ir ievērojami mazāki par vīrišķajiem, zvīņaini, zaļgani. Katrs sievišķais strobils satur vienu sēklaizmetni.
Augot meža biežņā, vēlams, lai pretējo dzimumu īpatņi atrastos savstarpēji pēc iespējas tuvāk, jo arī tad, ja gan vīrišķajām, gan sievišķajām īvēm veiksmīgi izveidojas dzimumorgāni, liela citu koku biezība var apgrūtināt vai pat padarīt neiespējamu apputeksnēšanos.
Ja apputeksnēšanās notikusi, attīstās zaļas, olveidīgas sēklas. Ap katru sēklu veidojas savdabīga sēklsedze jeb sēklapvalks, kas nodēvēts specifiskā vārdā – arils. Tā rodas īves čiekurogas. Sēklas nogatavojas augustā, septembrī. Negatavām sēklām sēklsedze ir plāna, zaļa, bet nogatavojoties arils uzbriest līdz 8 mm diametrā, top sulīgs (80 % sastāda ūdens), glums un lipīgs, saldens, nokrāsojas spilgti sarkans, tā virsma gūst vieglu apsarmi, gals kļūst kausveidīgs. Rudenī čiekurogas sāk nobirt.
Čiekurogas, pateicoties purpursarkanajam, “gaļīgajam” sēklapvalkam, maldinoši atgādina augļus - ogas. Šīs līdzības dēļ savulaik radies un joprojām ir visnotaļ izplatīts parastās īves nosaukums “ogu īve”. Tas ir botāniski aplams nosaukums, jo kailsēkļiem, pie kuriem pieder arī īve, kā zināms, nav ziedu (auglenīcu), tātad, nevar veidoties augļi, tostarp - ogas.
Jo vecāks koks, jo indīgāks
Īve ir samērā jutīga pret dažādiem nelabvēlīgiem vides faktoriem, toties izturīga pret sēnīšu un baktēriju izraisītiem bojājumiem, pret insektu uzbrukumiem. Īves spēja veiksmīgi pretoties šiem iespējamajiem pāridarītājiem, visticamāk, ir saistīta ar tās indīgumu.
Pilnīgi visas auga daļas, izņemot sēklsedzi jeb arilu, satur ļoti toksisku alkaloīdu sajaukumu, kas nodēvēts par taksīnu. Tieši taksīnam par godu īve ieguvusi savu latīnisko nosaukumu Taxus.
Gan īves skujas, gan koksne, gan miza, gan sēklas satur indi. Turklāt: jo vecāks koks kļūst, jo indīgāks top. Arī beigta īve ir toksiska. Pat izžāvēta, tā būtiski nezaudē indīgumu.
Parastās īves indīgums – viens no iemesliem, kādēļ dažviet Eiropā šīs sugas augus cilvēki savulaik tīši iznīcināja, rūpēdamies par savu un savu lopu veselību. Otrs nozīmīgākais iemesls – īves koksnes augstā praktiskā vērtība. No īves iegūstams elastīgs kokmateriāls, kas agrāk bieži ticis izmantots darba rīku un ieroču gatavošanā. Īve ir sarkankoks – augstvērtīgs dekoratīvs kokmateriāls apstrādei.
Īves inde ir bīstama gan cilvēkam, gan daudziem dzīvniekiem. Daudziem dzīvniekiem, bet … ne visiem dzīvniekiem! Starp zālēdājiem zīdītājiem ir sugas, kuras mēdz tīši sameklēt īves, lai, īpaši sev nekaitējot, ēstu šo augu skujas un mizu. Kāpēc!? Varbūt tāpēc, lai izmantotu īvju spēcīgās baktericīdās īpašības? Varbūt tāpēc, lai ar to palīdzību atbrīvotos no gremošanas trakta parazītiem? Varbūt – gan viens, gan otrs iemesls? Bet varbūt – skaidrojums ir cits.
Protams, ka apēst gribētāju netrūkst vienīgajai īves neindīgajai daļai – arilam. Saldenais, vilinoši rubīnsarkanais sēklapvalks vasaras beigās un rudenī piesaista ne vienas vien sugas putnus. Ja nebūtu arilkāru lidoņu, savvaļā nebūtu īvju. Putni ir nozīmīgākie īvju sēklu dabiskie izplatītāji. Viņu gremošanas sistēma, kas sagremo apetītelīgo sēklapvalku, ātri vien atbrīvojas no indīgajām sēklām. Sēklas, gremošanas sistēmas nebojātas un putnu veselību nebojājušas, kaut kur netālu nokrīt zemē. Iespējams, kādā no šīm vietām pēc dažiem gadiem izdīgs jauna īvīte.
Arī daži saldummīloši sermuļveidīgie zvēri (caunas, āpši) mēdz panašķoties ar īves čiekurogām. Sēklu garšīgais, veselīgais apvalks paliek zvēru iekšās, bet indīgās sēklas – viņu fekālijās.
Lasīt vairāk:
