Piesakies jaunumiem
14 • 11 • 2019
Rudens bisītēm pilni meži
Šogad Latvijas mežos daba dāsni demonstrē rudens bisītes (Gyromítra ínfula) augļķermeņus jeb apotēcijus. Tās augļķermeņi lēni aug, ilgi attīstās un ilgstoši saglabājas, ir ieraugāmi no augusta nogales līdz pat stabila sala perioda sākumam, vislielākā skaitā septembrī, oktobrī.
Rudens bisīte pazīstamas arī kā rudens ķervelis un bīskapa cepure. Šāds tituls piešķirts nevis reliģisku apsvērumu, bet vizuālas īpatnības dēļ, proti, sēnes apotēcija cepurīte zināmā mērā tik tiešām līdzinās kristīgās baznīcas augstākā garīdznieka galvassegai, tiesa, krietni saburzītai. Cepurītes forma ir variabla, vienmēr neregulāra, parasti nesimetriski daivaina, bieži vien sedlveidīga. Cepurītes virsma lielākoties viļņaini krokota, tās krāsa kastaņbrūna vai kanēļbrūna, izskatās vaskota. Cepurītes struktūra – trausla. Cepurīte var būt līdz 15 cm augsta un līdz 10 cm plata. Cepurītes apakšmala vienmēr ielocīta un vairāk vai mazāk saaugusi ar kātiņu.
Salīdzinot ar abām pārējām Latvijas bisītēm – ar pavasarī augošo parasto bisīti (Gyromitra esculenta) un dižo bisīti (Gyromitra gigas) –, rudens bisīte ir garkātaināka, slaidkātaināka. Sēnes augļķermeņa kātiņa garums var sasniegt pat 10 cm, bet tā resnums nemēdz būt lielāks par 3 cm. Ja kātiņu pārlieku neslēpj sūnu sega, redzams, ka tas ir gaišāks par cepurīti, cilindrisks, lejasdaļā paresnināts. Parasti kātiņš ir vairāk vai mazāk rievots, nereti arī nedaudz saplacināts vai izlocīts.
Aprakstot sēnes, pieņemts tās šķirot ēdamajās un neēdamajās. Latvijas autoru lielākā daļa rudens bisīti pieskaita ēdamajām sēnēm, kuras var lietot pārtikā pēc novārīšanas. Toties daudzos ārzemju informācijas avotos rudens bisītei atrodams vērtējums “indīga” vai pat “ļoti indīga”.
Šo sēņu ķīmiskās īpašības vēl nav pietiekami izpētītas, tāpēc drošības dēļ uz rudens bisīšu mežiem labāk doties, nevis bruņojoties ar grozu un nazi, bet ar fotoaparātu vai ar vēlmi vienkārši pamielot acis, aplūkojot šos savdabīgos dabas veidojumus.
Meklējot rudens bisītes, jāatceras, ka to dzīvei ir piemēroti sūnām bagāti skujkoku un jaukti meži. Priekšroku ieteicams dot mitrām teritorijām. Bieži šīs sēnes mežos atrodamas senās ugunskuru un degumu vietās. Meklēšanas rezultativitāti būtiski palielina mirušas koksnes (vecu celmu, kritalu, beigtu koku stumbeņu un stumbru) bagātīga klātbūtne sēņošanai izraudzītajās platībās, jo bisītes pieder saprotrofiem organismiem, tātad, tās pārtiek no nedzīvām organiskām vielām, galvenokārt, no koku trupekļiem.
