Piesakies jaunumiem
29 • 05 • 2019
Vai parkšķēšana jau dzirdēta?
Kokvaržu “kāzu dziesma” ir viegli atpazīstama – stiepta, zāģējoša tarkšķēšana jeb parkšķēšana. Pateicoties šai skaņai, kokvardes agrākais latviskais nosaukums bijis “parkšķis”.
Kokvaržu dzimta (Hylidae) ir viena no sugām bagātākajām bezastaino abinieku kārtai (Anura) piederīgajām dzimtām. Tā ir plaši sastopama dzimta – kokvardes mājo visos kontinentos, izņemot, Antarktīdu. Latvijā mīt tikai viena kokvaržu suga – Eiropas kokvarde jeb kokvarde. Tās sastopamas atsevišķās teritorijās.
Ar pirkstu piesūcekņiem un veiklu mēli
Eiropas kokvardes (Hyla arborea) ķermenis ir ovāls, galva noapaļota. Abiniekam raksturīgas slaidas pakaļkājas, ar kurām atsperoties, viņš spēj veikt relatīvi tālus lēcienus. Pirkstu galos atrodas diskveidīgi piesūcekņi, kas palīdz noturēties pie cietas virsmas.
Pieaugušas kokvardes garums ir neliels, parasti nepārsniedz 5 cm. Tēviņš, kā jau tas abinieku vairākumam pieņemts, ir mazāks par mātīti.
Dzīvnieka āda uz muguras gandrīz gluda, uz vēdera nelīdzena – grubuļaina. Kokvardes gludo, koši krāsoto virspusi no grubuļainās, gaišās apakšpuses norobežo ar baltu augšējo maliņu izdekorēta uzkrītoši tumša, izlocīta sānu josla, kas abās ķermeņa pusēs stiepjas no nāss caur aci līdz pakaļkājai. Šis abinieks spēj un retumis mēdz mainīt ķermeņa mugurpuses krāsu.
Visas mūsu kokvardes lielāko daļu savas dzīves pavada uz zemsedzes un ūdeņu piekrastes augiem, kā arī nelielā augstumā kokaugu lapotnē. Latvijā tās parasti mājo krūmājos, lapkoku mežmalās, arī apdzīvotās vietās, visbiežāk augāja dāsni ieskautu ūdenstilpju tuvumā. Šādā vidē abinieki arī labprāt vairojas, proti, seklās, staignās, aizaugušās ūdenstilpēs, parasti, stāvošos ūdeņos.
Kokvardes aktīvi pārvietojas lielākoties krēslā un tumsā. Pārtiek no bezmugurkaulniekiem, galvenokārt, no lidojošiem kukaiņiem un dažādu kukaiņu kāpuriem. Veikli lēkāt augājā un veiksmīgi trāpīt ar mēli lidojošam medījumam palīdz kokvaržu binokulārā redze – viņu acis veidotas tā, lai skatiens būtu vērsts taisni uz priekšu.
Ziemu kokvardes pavada uz sauszemes – alās, koku sakņu dobumos, zem celmiem, ēku pamatos, biezā zemsedzē. Ziemošanu Latvijā viņas sāk septembra nogalē, oktobrī. Ziemošanas perioda beigas atkarīgas no meteoroloģiskajiem apstākļiem. Šogad, agrā pavasara ietekmē, kokvardes bija sastopamas jau aprīļa sākumā.
Pamanīt maskējoši krāsotos, tikai dažus vien centimetrus lielos radījumus leknā, zaļojošā vasaras augājā ir ļoti grūti, tāpēc kokvardes visbiežāk tiek novērotas pavasarī. Visnotaļ vienkārši viņu klātbūtni kādā vietā atklāt tad, kad aprīļa nogalē un maijā kokvaržu tēviņi, kas ieradušies nārsta vietās (visbiežāk dīķos), raida pasaulē akustiskus teritoriālos signālus un “kāzu dziesmas”.
Nārsta dziedāšana jeb parkšķēšana
Nārsta “dziedāšana” jeb parkšķēšana tiek iesākta pievakarē. Pirmajam “dziedātājam” drīz vien pievienojas nākamais, tad vēl, vēl un vēl... Skaits pakāpeniski pieaug līdz kuplam varžu korim.
Vīriešu dzimuma kokvardēm ļoti labi attīstīts iekšējais rezonators (skaņas pastiprinātājs), tāpēc labvēlīgos apstākļos nārstojoša kora radītu troksni cilvēkiem var paveikties sadzirdēt pat no pāris kilometru attāluma.
Parkšķēšana kokvaržu tēviņu dzīvē, protams, saistās, galvenokārt, ar vairošanos un visazartiskāk skan tieši nārsta periodā nārsta vietās krēslā un tumsā, tomēr itin bieži tā var izrādīties arī reakcija uz kādu tīšu vai nejaušu akustisku provokāciju un atskanēt dienas gaišajā laikā, patālu no ūdens, pat rudenī. Provokāciju piemēri: no kādas cilvēku radītas ierīces plūstošs īstas parkšķēšanas audioieraksts, sausa koka zara ritmiska sišana pret otru koka zaru, rokas zāģa čīgas, zem ejoša cilvēka vai zvēra soļiem lūstoši sausi zari, kaut kādas tehnikas dzinēja iedarbināšanas tarkšķis.
Pārošanās laikā kokvaržu mātīšu iznērstie gļotainie ikru kamoliņi nogulst ūdenstilpes dibenā, tāpēc ir grūti ieraugāmi un izzināmi. Tomēr noskaidrots, ka divu nedēļu ilgas (atkarībā no ūdens temperatūras) ikru attīstības izšķiļas gaiši, lielastaini kāpuri jeb kurkuļi.
Kurkuļi apmēram trīs mēnešus dzīvo ūdenī – barojas, briest pārvērtībām un aug, līdz sasniedz apmēram 5 cm garumu. Ir jūlija beigas vai augusts, kad notiek metamorfoze jeb pārvēršanās. Tās rezultātā ūdenstilpes atstāj miniatūras kokvardītes. Kāda no viņām, ja paveiksies, varbūt nodzīvos vairāk par desmit gadiem.
Dzimumgatavību jaunie vīrišķie īpatņi sasniedz jau otrajā dzīves gadā, bet topošajām mammām tā iestājas dzīves trešajā gadā.
Kāda saikne kokvardei ar bebriem un lauksaimniecību?
Eiropas kokvardes areāls kopumā ir plašs: ietver sevī lielāko daļu Eiropas un iesniedzas arī Āzijā. Tomēr suga pasludināta par aizsargājamu, iekļauta Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā, tā ierakstīta arī Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Lai gan ir ziņas par kokvardes novērošanu Latvijā pat 20. gadsimta pirmajā pusē, visticamāk, ka jau kopš 19. gadsimta beigām, suga pie mums reiz bija izzudusi. Par galvenajiem sugas izzušanas iemesliem tiek uzskatīta bebru pilnīga iznīcināšana (izmedīšana) un lauksaimniecības intensīva attīstība.
Bebraines atzītas par kokvaržu nārstošanai vispiemērotākajiem biotopiem Latvijā. Bebri agrāk ar savu darbošanos pastāvīgi nodrošināja kokvaržu nārstam piemērotu vidi – seklus, ar leknu augāju bagātus dīķus. Savulaik samērā aktīvā mūsu valsts zemju nosusināšana un izmantošana lauksaimniecības vajadzībām iznīcināja plašas kokvaržu nārstam un dzīvei piemērotas vietas. Tādejādi bebru izmedīšana un lauksaimniecības uzplaukums izraisīja kokvaržu populācijas sarukumu līdz pilnīgai iznīcībai.
Ar cilvēku palīdzību bebri pie mums atgriezās. Viņi tika veiksmīgi reintroducēti (atkalieviesti) un pamanījās nostabilizēt savu populāciju. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados šo lielo grauzēju darbība daudzviet Latvijā bija sekmējusi kokvaržu nārstam piemērotu ūdenstilpju atjaunošanos. Okupācijas perioda lauksaimniecība nīkuļoja. Pienāca laiks atgriezt kokvardes.
1987. gadā Rīgas Zooloģiskajā dārzā, īstenojot vecākā zinātniskā līdzstrādnieka Jura Zvirgzda ideju, tika nodibināta Ekoloģijas laboratorija, kuras darbības mērķis bija veikt Latvijā reto un izzūdošo abinieku (pirmkārt, kokvaržu) mākslīgu pavairošanu atkalieviešanai.
Par šīs laboratorijas pirmo vadītāju kļuva Juris Zvirgzds. Viņš vadīja laboratoriju līdz 1995. gadam, kad tika paaugstināts par zoodārza direktora vietnieku zinātniskajā darbā.
Nebrīvē Zooloģiskā dārzā sākot no 1988. gada vairākus gadus pēc kārtas tapa iegūts, izaudzēts un pēc tam Kurzemē izlaists tūkstošiem kokvaržu mazuļu. Lielākā daļa no viņiem nokļuva dabā Kalvenes un Embūtes apkaimē, kur ir izveidots dabas liegums “Blažģa ezers”. Krietns daudzums laboratorijā izkultivētu vardulēnu, tika izlaists brīvībā netālu no Ēdoles.
Ir aizritējis 31 gads pēc Eiropas kokvaržu atkalatjaunošanas projekta sākuma. Tagad jau parkšķošās amfībijas atkal ieņēmušas stabilu vietu Latvijas dabā. Zināms: šie abinieki mājo ievērojamā daļā Kurzemes, tostarp tālu no reintroducēšanas vietām.
Veiksmīgi izdevies atjaunot savulaik izzudušu dzīvnieku sugu. Tomēr nav pietiekami drošu ziņu par to, cik tieši lielu mūsu valsts teritoriju tā apdzīvo. Rīgas zoodārza darbinieki nolēmuši, ka nepieciešams maksimāli precizēt kokvaržu pašreizējo izplatību, tāpēc aicina ziņot par dzirdēto un redzēto kokvardi e-pastā
