Piesakies jaunumiem
20 • 02 • 2019
2019. gada nominācija: mežirbe
Sākoties jaunam gadam, dažādu bioloģijas nozaru un apakšnozaru pārstāvji Latvijā izvēlas savas jomas titulobjektus. Nu jau 24. reizi Latvijas Ornitoloģijas biedrība ir izvēlējusies “gada putnu” un 2019. gadā šis tituls piešķirts vistveidīgo kārtas fazānu dzimtas rubeņu apakšdzimtai piederīgai sugai – mežirbei.
Mežirbes ir nometnieces – tās ne tikai nedodas uz siltajām zemēm, bet nemēdz arī tālu klejot. Tās sastopamas visā Latvijas teritorijā. Tiek lēsts, ka kopumā Latvijā mājo vairāki desmiti tūkstošu šo putnu. Tas nav maz, tomēr ornitologi uzskata mežirbes par apdraudētiem putniem, jo viņu skaits pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami sarucis.
Dabiskie ienaidnieki
Šo putnu daudzums atkarīgs no mežu struktūru daudzveidības un dzīves apstākļiem ziemā, piemēram, no ziemas barguma un sniega segas biezuma, kas ietekmē slēptuvju pieejamību. Kad ziemā ir pietiekami dziļš sniegs, mežirbes labprāt guļ, ierokoties sniegā, – sniega alās. Ja sniega nav tik daudz, par naktsguļas vietām tiek izvēlētas mazāk drošas vietas, piemēram, biezāku egļu zarotnes.
Lielākos draudus savvaļas dzīvnieku vidū 2019. gada putnam rada mežacūkas, jenotsuņi, caunas, lapsas un vistu vanagi. Tie ir nozīmīgākie mežirbju dabiskie ienaidnieki. Tāpat Amerikas ūdele, sermulis, zebiekste, āpsis un zvirbuļvanagi nav draudzīgi noskaņoti. Taču, arī vistu vanagu skaits ir ievērojami samazinājies, tāpēc būtisku ietekmi uz mežirbju populāciju tie patreiz nerada.
Attēls: Mežirbēm tīkama dzīvesvieta.
Mežirbes sastopamas dažāda vecuma lapu koku, jauktos un egļu mežos. Skujkoku audzes šie putni apdzīvo salīdzinoši mazā skaitā. Pirmkārt, mežirbes mājvietai izvēlas kritalām bagātas teritorijas ar biezu otro stāvu, pamežu un paaugu. Parasti mežirbes apmetas strautu, upīšu vai citu nelielu neizžūstošu ūdeņu tiešā tuvumā. Izraugoties dzīvesvietu, mežirbes lūkojas, lai tajā būtu iespēja regulāri uzņemt gastrolītus – nelielus akmentiņus, kas koncentrējas putna muskuļkuņģī un palīdz sasmalcināt barību, savukārt siltajā sezonā mežirbēm būtiski apmierināt vajadzību vannoties smiltīs. Tām patīk aizaugoši izcirtumi.
LVM vecākais vides eksperts Uģis Bergmanis skaidro: “Mežirbei piemērotu dzīvotņu aizsardzībai speciālas teritorijas netiek veidotas, jo valsts mežos izveidotās teritorijas citu mežos ligzdojošu putnu sugu aizsardzībai un LVM noteiktie meža darbu termiņa ierobežojumi traucējuma mazināšanai ligzdošanas periodā ir piemēroti arī mežirbei. Šāda veida teritoriju platība, kur netiek veikta saimnieciskā darbība, LVM meža zemēs ar katru gadu palielinās”.
Mežirbju mātītes mazākas par tēviņiem
Mežirbe ir mazākais rubeņu apakšdzimtas pārstāvis. Kad putns sabozis spalvas, tas izskatās mazliet prāvāks par mājas balodi. Jāpiebilst, ka mežirbju mātītes augumā un svarā atpaliek no tēviņiem.
Abiem dzimumiem ķermenis drukns, kakls relatīvi īss, galva neliela, aste īsa, spārni noapaļoti un īsi, kas nozīmē, ka tie nav piemēroti ilgam lidojumam. Putnu kāju garums arī ir pieticīgs, tomēr tas netraucē irbēm būt veiklām, mudīgām tekalētājām, jo kājas ir stipras.
Attēls: Mežirbes grūti sastapt, taču to atstātās pēdas mežā ir bieži sastopamas.
Mežirbes tērptas maskējošā – pamatā pelēkrūsganbalti raibā – apspalvojumā. Putnu aste - pelēka, ar platu melnu šķērsjoslu galā. Virs katras acs viņām sarkans, pusmēness veida neapmatots laukumiņš. Uz galvas – cekuls, ko var sasliet, pieglauzt. Tēviņiem cekuls ir krietni prāvāks, bet virsacu laukumiņi košāki, nekā mātītēm, turklāt, galvas apakšpusē viņiem raksturīgs melns, ar baltu maliņu norobežots plankums.
“Kāzu” laiks un mazie irbēni
Riesto mežirbes pavasarī, kad nokusis sniegs, bet pārus parasti izveido savlaicīgi – jau rudenī. Katrs mežirbes pāris izraugās sev individuālu apdzīvojamo teritoriju. Tajā parasti ir kāda īpaša vieta, kurā “kāzu” periodā, tupēdams uz prāvākas kritalas, savus vairākzilbīgos, stieptos, ļoti smalkos riesta svilpienus ik pa laikam pasaulē raida pāra tēviņš.
Ligzda tiek ierīkota aprīļa nogalē vai maijā. To darina mātīte uz zemes starp zemsedzes augiem, parasti pie kāda augoša koka vai krūma, vai arī zem izgāzta koka stumbra.
Kā jau tas vistveidīgajiem raksturīgi, irbes ir vaislīgas. Pilnā mežirbes dējumā 6 līdz 13 olas. Dzeltenīgo, ar brūnganiem raibumiem dekorēto olu inkubācijas periods ilgst vismaz trīs nedēļas.
Mazuļi izšķiļas teju vienlaicīgi. Viņi pilnā mērā attaisno raksturojuma vārdu – ligzdbēgļi: ļoti drīz pēc izšķilšanās, tiklīdz nožuvuši, brūndzeltenraibie irbēni seko mātei. Tā savus bērnus apsargā un vēsā laikā sasilda, taču barība jau no pirmās dienas cālēniem jāmeklē un jāatrod pašiem. Kopā ar māti irbēni uzturas līdz pat rudenim.
Jaunuļi ļoti agri – vien dažu dienu vecumā – ir spējīgi lidot. Itin drīz pēc šķilšanās putnēniem sāk augt lidspalviņas, tāpēc, nodzīvojuši tikai nieka trīs nedēļas, viņi iegūst visai stabilu lidspēju – spēj vicināt spārniņus.
Pamatā augu barība
Pirmajās desmit dienās pēc izšķilšanās mazās mežirbītes barojas tikai ar posmkājiem, pārsvarā ar zirnekļiem, nelieliem kukaiņiem, tārpiņiem. Paaugoties viņu barība dažādojas – jaunie putni pakāpeniski pāriet uz augu barību, līdz sāk pārtikt, galvenokārt, no tās.
Pieaugušās mežirbes pārsvarā izvēlas veģetāru ēdienu. Irbes pārtiek pamatā no augu sulīgajām daļām – asniem, lapu un ziedu pumpuriem, lapām, arī ziediem, augļiem un sēklām.
Lasīt vairāk:
