28 • 12 • 2016
Meža iemītniekiem pa pēdām
Ziema ir kluss laiks, kad zeme zem kājām sasalusi un straujais dabas pārvērtību – augšanas, plaukšanas un ziedēšanas – laiks norimis. Gājputni devušies uz siltajām zemēm, lāči, eži un virkne citu dzīvnieku devušies ciešā ziemas miegā. Tomēr, ieejot mežā, arvien var saklausīt un saskatīt aktīvo meža dzīvnieku rosīšanos, meklējot barību vai piedzīvojot riestu. Tas, cik daudz var saskatīt, atkarīgs no vērības un prasmes “lasīt” meža iemītnieku atstātās pēdas.
“Pazīstot zvēru pēdas un zinot to paradumus, piesnigušos mežus, laukus, pļavas un ūdensteču krastus var lasīt kā grāmatu – kur meža cūku bars šķērsojis stigu, kur vilku tēvs riesta laikā iezīmējis kādu cini ceļa malā un daudzas citas zvēru atstātās pēdas – visas šīs zīmes liecina par daudzveidīgas faunas sastopamību un noteiktām likumsakarībām vidē,” teic LVM vecākais vides eksperts Uģis Bergmanis.
Pēdas var tikt atstātas dažādi, ne tikai kā nospiedumi sniegā vai zemē, bet arī, piemēram, ar zobiem. Visuzkrītošākie zobu zīmju autori ir bebri, taču viņi nebūt nav vienīgie.
Mežacūkas, kas bieži baros redzamas, viesojoties pat privātmāju pagalmos, ziemas sākumā ir īpaši gādīgas par jauno paaudzi. Mežacūku bara atstātās pēdas nevar nepamanīt – tās spēj uzrakt zemi līdz pat 20 centimetriem, meklējot kukaiņu kāpurus un augu saknes. Galvenā augsnes racēja ir bara vadošā māte, sivēni pārmeklē jau uzirdināto augsnes virskārtu.
Savukārt mežacūkas tēviņš jeb kuilis savu varenību un spēku pierāda, ar ilkni ievelkot kokā svītru – jo augstāk atzīme ielikta, jo vairāk jāpiesargās augumā mazākajiem dzīvniekiem.
Vilkiem ziema ir aktīvs riesta laiks. Tie intensīvi pārstaigā teritoriju, to iezīmējot un meklējot barību. Diennakts tumšajā un krēslas laikā vilki apstaigā meža stigas un apčurā teju visu, ko sastop savā ceļā – gan zāles ciņus, gan celmus. Vilku tēviņiem raksturīgi iezīmēto vietu vēl apkārpīt. Ik pa laikam vilku riesta laikā – no janvāra līdz februārim – dzirdama arī vilku gaudošana. Arī lūšu tēviņi, kuriem aktīvais riesta laiks pienāk martā, iezīmē teritoriju un pat dienas gaišajā laikā skaļi ņurd, it kā rūktu.
Ziemas izskaņā iestājas riesta laiks arī lapsām un zaķiem. Šajā laikā zaķi īpaši skaļi uzvedas diennakts tumšajā laikā. Balto zaķu pēdas sastopamas mežos un purvos, bet pelēko – mežmalās. “Zaķis ir tipisks mizas grauzējs. Piemēram, ja ābelei nolūzīs zars, tad zaķi uzreiz būs klāt, lai notiesātu mizu uz zara, nevis ābolus,” teic eksperts Uģis Bergmanis.
Ziemas kažoks meža dzīvniekiem drošības apsvērumu dēļ ir gaišākā krāsā, tas ir biezāks un ar garāku un blīvāku apmatojumu. Lūši, lapsas, baltie zaķi un meža caunas ziemā iemanto apmatotākas pēdu apakšas.
Brieži un stirnas ziemā pārvietojas baros, galvenokārt drošības un atvieglotas barības iegūšanas dēļ. Brieži martā sāk mest ragus. Tie ir smagi – līdz pat 10 kilogramiem. Aļņi vasarā parasti uzturas ūdenstilpju tuvumā, ēdot dažādus ūdensaugus, turpretī ziemas laikā, tie ēd tā saucamo cieto barību – krūmu zarus un jauno kociņu galotnes, tādējādi postot meža jaunaudzes un briestaudzes. Ja briedis apkož tikai koka pumpurus, tad alnis spēj nolauzt pat visu jauno koku. Ēsts tiek viss – sākot no priežu un egļu dzinumiem, beidzot ar to mizu, apšu un ošu atvasēm.
Stirnas un brieži, meklējot barību, labprāt uzturas ziemāju laukos, mielojoties ar sadīgušajiem rapšiem un rudzu asniem. Turklāt tās, tāpat kā brieži, novērtē ābeļdārzu augļus. Arī jenotsuņi un āpši labprāt barojas ar āboliem. Jenotsuņi uzskatāmi par daļējiem ziemas gulētājiem – tie guļ tikai zemā gaisa temperatūrā.
“Pēc daudzu gadu pārtraukuma, pateicoties čiekuru ražas pieaugumam, mežā biežāk sastopamas arī vāveres pēdas. Tās pārtiek galvenokārt no skujkoku sēkliņām, kuras izgrauž no priežu, egļu čiekuriem. Vāvere līkumo, pārvietojas vidēji gariem lēcieniem, pakaļkājas liekot samērā cieši blakus. To nospiedumi – savstarpēji gandrīz paralēli,” stāsta eksperts.
Vairāk interesantu rakstu, stāstu par AS “Latvijas valsts meži” apsaimniekotajiem atpūtas objektiem, dabas takām, purva laipām, torņiem, alām, ezeriem, kokiem u. c. atradumiem mežā, kā arī LVM ekspertu viedokļi atrodami mammadaba žurnālos, kas tiek izdoti jau devīto gadu. Šī gada noslēguma žurnāls “Nospēlēt ziemu” sniedz idejas patīkamai laika pavadīšanai tumšajos ziemas vakaros un aicina spēlēties Latvijas valsts mežos, sēžot arī pie siltās kamīna uguns liesmas.
Lasīt vairāk:
